Bads pasaulē ir tik liels tāpēc, ka mazie zemnieki zaudē piekļuvi lauksaimniecības zemei. Tieši mazie zemnieki saražo lielāko daļu pasaules pārtikas, bet tagad viņiem ir atlikuši mazāk nekā 25% no pasaules lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un pat šī daļa strauji sarūk, liecina jaunais ziņojums „Hungry for land: small farmers feed the world with less than a quarter of all farmland” [1]. Lielās komercsaimniecības, lielie biodegvielas ražotāji un zemes spekulanti izspiež miljoniem mazo zemnieku no savas zemes.
Šobrīd pasaulē lielākajai daļai ģimenes saimniecību pārtikas ražošanai apsaimniekošanā ir mazāk nekā divi hektāri zemes, un šīs platības strauji sarūk. Ja mazie zemnieki turpinās zaudēt savas esības pamatu – zemi, pasaule zaudēs iespēju sevi pabarot. Starptautiskās nevalstiskās organizācijas GRAIN ziņojums sniedz jaunus datus par šo kritisko situāciju. Ja atskaita Indiju un Ķīnu, tad mazajiem zemniekiem vidēji ir tikai 17% lauksaimniecības zemes, bet arī tik nelielā platībā viņi vēl joprojām nodrošina lielāko daļu pasaules pārtikas, jo bieži vien ir daudz ražīgāki nekā lielās korporatīvās saimniecības. Dati rāda, ka, ja visas saimniecības Centrālamerikā sasniegtu mazo saimniecību ražību, tad pārtikas šajā reģionā tiktu saražots trīs reizes vairāk.
Pasludinot 2014. gadu par Starptautisko ģimeņu saimniecību gadu, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un daudzi lauksaimniecības speciālisti atzina, cik svarīgas ir mazās saimniecības, lai pabarotu pasauli. Tomēr viņi krietni pārvērtē, cik daudz zemes vēl ir mazo zemnieku rokās, jo rūpīgāk izpētot statistikas datus, tie vairs nav 70%, kā ir ticis minēts iepriekš.
Arī ASV Oklendas institūta, kas nodarbojas ar pētījumiem un politikas konsultācijām globālos zemes un pārtikas jautājumos, direktors Frederic Mousseau apstiprināja, ka mazie zemnieki varētu pabarot pat līdz deviņiem miljardiem planētas iedzīvotāju, ja vien viņiem būtu zeme. Esošā globālā pārtikas sistēma ir izveidota, lai nodrošinātu degvielu un pārtiku rietumvalstīm, bet tā nav domāta, lai pabarotu pēc iespējas vairāk cilvēku!
Zimbabve 2000. gadā sāka atgriezt atpakaļ zemi mazajiem zemniekiem, ko tajā laikā asi kritizēja starptautiskā sabiedrība, taču šobrīd viņi izaudzē vairāk nekā 90% no visas valsts pārtikas kultūraugiem, salīdzinot ar 60% – 70% pirms 2000. gada.
Kopš 2008.-2009. gadu pārtikas krīzes, starptautiskās finanšu institūcijas ir sākušas steidzīgi uzpirkt lauksaimniecības zemes visā pasaulē. Jaunattīstības valstīs laika posmā no 2000.-2011. gadam ir noticis aptuveni 250 miljonu hektāru liels zemes ieguldījums jeb „zemju sagrābšana”. Tas pats notiek arī ASV. Daudzās vietās zemes cena ir stipri sadārdzinājusies, izspiežot daudzus zemniekus no saimniekošanas.
ASV lauksaimniecību arvien vairāk pārvalda korporatīvie uzņēmumi, kas algo fermu strādniekus, nevis zemniekus. Paredzams, ka nākamo 20 gadu laikā 400 miljoniem akru jeb gandrīz pusei no visas ASV lauksaimniecības zemes mainīsies īpašnieki. Tās būs negatīvas pārmaiņas pārtikas ražotājiem, lauksaimniecības zemes īpašniekiem, videi un ekonomikai. ASV un pārāk daudzas citas valstis ir ļāvušās agrobiznesa propagandai un finanšu lobijam, ka komerciālā, liela mēroga lauksaimniecība ir veids kā pabarot pasauli, radīt darba vietas un attīstīt ekonomiku. Tā vietā valsts lauksaimniecības politikai vajadzētu nosliekties par labu mazajiem lauksaimniekiem, nevis korporācijām.
Daudzi pētījumi pierāda, ka mazie lauksaimnieki, kas strādā ar agroekoloģijas saimniekošanas metodēm, saražo vairāk pārtikas, aizsargā augsni un ūdeni, uzrāda krietni vien zemākas CO2 emisijas, nodrošina sev kvalitatīvāku un veselīgāku iztiku.
Pilno rakstu var lasīt šeit (angļu valodā): http://www.ipsnews.net/2014/05/small-farmers-loss-land-increases-world-hunger/
Ziņojums pieejams šeit (angļu valodā): http://www.grain.org/article/entries/4929-hungry-for-land-small-farmers-feed-the-world-with-less-than-a-quarter-of-all-farmland
