11.06.2011 Ilze Būmane
Naukšēnu pagasta z/s “Lejasķerzēni” saimnieka Ilmāra Bauņa paradīzes ābeļu dārzs ir vienīgais Latvijā, iespējams, arī Eiropā. Piecos gados piecu hektāru platībā iestādīts ap diviem tūkstošiem šo reto ābelīšu. Tās meklētas pa visu Latviju.

Pērkona mākoņi jaucas virs galvas. Brīžam šaltis gāžas stāvus lejā. Ābeļdārzs slapjum slapjš pielijis, bet Ilmārs rāda: – Te visapkārt ir laba aura. No ābeļdārza augstākā paugura var redzēt, kur bija vectēva mājas. Gribu te ierīkot vietu, kur varu apsēsties un noraudzīties uz vecajiem “Lejasķerzēniem”, ko gara acīm varu atcerēties tikai es… Esam naukšēnieši daudzās paaudzēs. Vectēvam bija normāla, 50 ha liela saimniecība, sava kuļmašīna. Viss bija saglabājies… Meliorācija ēkas noslaucīja. Visvairāk žēl lielo koku – kad biju mazs, man tie šķita milzīgi!
Ilmāra ābeļdārzs ir citu vecu māju vietā, tās sauktas par “Mūļām”, viņš šo īpašumu nopircis kā bezsaimnieka mājas. Vēl palikuši ēku mūri, vecie koki, vītolu gatve. Dabas fonds pieteicis vecos vītolus saglabāt.

Iespējams, Naukšēni ir vienīgā vieta Latvijā, kur atrasti visi vecie arhīvu dokumenti, lai redzētu, kas kura senčiem piederējis. Tā reiz stāstīja ilggadējais, visu godātais priekšsēdētājs Visvaldis Skujiņš. Ilmārs piekrīt: – Jā, viss notika pēc tiesas un taisnības. Mūsu ģimenē bija tā – tēva četri brāļi sanāca kopā, pasauca mani un teica: “Ilmār, tev jāsaimnieko vectēva zemē! Nevienam nekas nav jāizmaksā, tikai jāsaimnieko”. Veco padome nolēma, un man atlika tikai strādāt… Sāku saimniekošanu ar velosipēdu un cirvi. Braucu kilometrus divdesmit uz mežu, cirtu bērzus, taisīju papīrmalkas kravas, pār plecu iznesu kokus laukmalā, un par pirmo naudu nopirku motorzāģi. Tad veicās jau nadzīgāk. Pamazām esmu palielinājis zemes platības un pārsvarā tā ir īpašumā.

Bioloģiskā graudkopība un ābeļdārzs

Tagad “Lejasķerzēnos” bioloģiski apsaimnieko 375 hektārus. Ilmārs Baunis uzskata – platības ziņā tā ir bioloģiskās augkopības robeža, jo nākamajai pakāpei vajadzētu tūkstoti vai pusotra tūkstoša hektāru. Taču, ja zeme pārsniedz 400 ha, vajag jaudīgāku tehniku, vairāk darbinieku, un tās ir pavisam citas izmaksas. Vai arvien strādāts ar bioloģiskajām metodēm? Patiesībā sākumā nemaz nezinājuši, kas tā bioloģiskā saimniekošana tāda ir…
No sākta gala “Lejasķerzēnu” tīrumos audzēti graudaugi – rudzi, auzas, nedaudz griķu. – Ko tad citu? Vectēvs bija zemnieks, tēvs – agronoms… – Ilmārs domīgi piebilst. Jau no bērnības braukājis tēvam līdzi ar moci vai bobikā, strādājis kolhozā, sākot ar kacenkāpostu stādīšanu un beidzot ar kaplēšanu.
Kolhozā Ilmārs bija būvdarbu vadītājs (viņam ir augstākā izglītība, beidzis LLA kā būvinženieris – Red.), vēlāk, kad dabūjis vectēva zemi atpakaļ, no kolhoza atlaists. Toties Ilmārs atceras: – Bet strādāt pie Skujiņa bija fantastiska, pamatīga skola! Visādā ziņā, arī uzdrīkstēšanās un ļaušanās sapņiem.
Saimnieks uzsver, ka atpirktajā un nomātajā zemē nav nācies īpaši ieguldīt, jo Naukšēnos neapstrādātas zemes arī agrāk tikpat kā nebija. Kā pa šiem gadiem, audzējot graudkopības kultūras, izdevies savilkt galus kopā? Graudu tirgus šūpojies kā pa viļņiem – vienbrīd griķus izpirka par Ls 300 tonnā, otrā rudenī cena atkal lejā! Kā nu kuro reizi izdodas. Dažkārt rudzus pārdodot “Jelgavas dzirnavām”, reiz laimējies bioloģiskos graudus aizlaist uz Vāciju – tur pavisam cita cena! – Bet vācietis jau ar’ ir gudrs! Paskatās, kā mums maksā, un paliek skops! – Ilmārs garšīgi nosmej.
Tomēr ienākums no graudiem ļāvis atpirkt zemi? Viņš dzīvojot ar savu naudu un kredītiem, atbild saimnieks, bet secina: – Nav jālec augstāk, nekā vari! Ražas atšķirību, konvenci­onāli un bioloģiski saimniekojot, nav tikpat kā nekādu – ir bijis 4 t/ha rudzu, bet parasti ir 2,5 t/ha, auzu iznāk mazāk. Griķi ir laba kultūra, tie nīcina nezāles. Eļļas rutkus sēju zaļmēslojumam – tātad četru lauku augu seka.
No Stendes graudaugu selekcijas institūta zinātniekiem dabūjis un iesējis kailgraudu auzas. Iepatikušās, jo graudam nav apvalka, kas paņem ap 25% ražas. Mazāk jākuļ, mazāk jāžāvē. Šogad iesējis jau ap 10 hektāriem.
Beidzot viņš pavēstī, ka pienācis laiks darīt to, kas pašam patīk. Un tas nu ir paradīzes ābeļu dārzs! Pie domas to izveidot drusku vainīgas bērnības atmiņas: – Atceros, kā vecāmāte ziemā ienesa sasalušus paradīzes ābolīšus, kas bija sienā glabājušies. Uz mūrīša atkausēja – kas tas bija par gardumu! Es pat zinu, kur tā ābele auga. Tās vairs nav, nu ir manas. No ābeļdārza paugura varu pārredzēt visus savus laukus.

Izturīgākā ābele

Kā tomēr sākusies tik neparasta aizraušanās? Ilmāram patīk sarunas biedru mulsināt: – Joks jau tāds, ka vispirms gribēju stādīt vīnogu dārzu, bet… Esmu diezgan slinks, sapratu, ka tur būs briesmīgi daudz darba, un nospriedu, ka vīna dārza man nebūs! Tad iekrita prātā: es taču varu stādīt ābeles un tieši paradīzes ābeļu dārzu. Iestādi tikai un nekas nav jādara!
Kā tā – nav jādara? Lietpratēji teikuši, ka ar šīm ābelītēm maz jāstrādā. Tās mazāk slimo, tām mazāk kaitēkļu, ar vainaga veidošanu nav pārāk jānopūlas.
– Ja ābele ir simts gadu veca, pārdzīvojusi visdažādākās ziemas, tātad – stipra šķirne. Pirmās ābelītes dabūju Dobelē, Upīša dārzā, izpalīdzēja bijusī naukšēniete, kura tur strādāja. Tāpat citos veco selekcionāru dārzos augļkopības zinātnieki ekspedīcijās bija tās ābelītes atraduši. Nekas jau pilnībā nepazūd – cilvēki ņēmušies ar sēklaudžiem, potējuši, šo to saglabājuši. Pēc tam vienā otrā ekskursijā kopā ar vīn­ogu lietpratēju Andri Dišleru atradām vēl šo to. Andris man piespēlēja “sarkanās raganiņas”, kā tagad saucu ‘Sarkanlapu paradīzes ābeles’. Arī ābolīši tām ir skaisti tumšsarkani, sarkans vīns iznāk. Kāds simts “raganiņu” man tagad ir. Vēlāk dažas ābelītes atvedu no Pūres, kur man palīdz Inese Drudze. Reizēm, ja esmu ko atradis, aizvedu potzarus uz Augļkopības institūtu Dobelē, lai speciālisti uzpotē. Pēc laika saņemu jau gatavus stādus savam dārzam. Īpatnēju sarkan­augļu paradīzes ābeli atradu Cēsīs, arī Valmierā kādā dārzā uzgāju interesantu ābelīti, māju īpašnieki savulaik izsūtīti. Vēl jāapbraukā un jāsavāc potzari daudzās citās vietās, kur šīs ābeles esmu noskatījis.
Saimnieks atzīst, ka pirmās ābelītes stādījis bez kādas sistēmas. Vispirms iestādītas apmēram simts, potētas uz puspundura potcelmiem. Pamazām vācis informāciju – meklējis vecā dārzkopības literatūrā, stāstījuši arī saimnieki, kuru dārzos atradis ābelītes. Savā ābeļdārzā viņš minerālmēslus nekaisa: ko Dievs devis, tas ir. Nupat uzzinājis, ka ābelītēm ļoti vērtīgi ir aitu mēsli – tie nepatīkot grauzējiem, tātad peles un ūdensžurkas neapgrauzīs ābeļu saknītes.
Par paradīzes āboliem ieinteresējusies Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes profesore Ida Jākobsone. Ilmārs viņai aizvedis ābolus, kompotus, sulas, zinātniece veikusi plašas analīzes, apkopojusi rezultātus un secinājusi, ka šajos ābolos ir daudz vērtīgu, cilvēka veselībai nepieciešamu vielu. Paradīzes ābolīšos ir arī ļoti daudz pektīna, kas izvada no organisma smagos metālus, divu šķirņu augļiem esot sevišķi augsta bioloģiskā vērtība.

Guvumi un iespējas

Vaicāts, vai par šāda dārza iekopšanu atvēlēta arī Eiropas nauda, saimnieks atmet ar roku: – Es neņemos ar tām naudām… Ne jau naudas dēļ man ir šis dārzs. Domāju – ābelītes izaugs lielākas, visas uzziedēs, tas būs pasakaini.
Viņš ir gandarīts, ka “Lejasķerzēni” tikuši to desmit Latvijas saimniecību pulkā, kuras iekļautas Latvijas un Igaunijas kopprojektā DEMO FARM (par šo projektu, kura pilns nosaukums ir “Videi draudzīgas lauksaimniecības demonstrējumu saimniecību izveide Latvijā un Igaunijā”, varējāt lasīt “Praktiskā Latvieša” šā gada 14. maija numurā – Red.). Pirms tam ar savām simts pirmajām ābelītēm piedalījies projekta “Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā” mazo grantu programmā.
Izvērtēja stingri, gandrīz kā augstskolā, – stāsta saimnieks. – DEMO FARM konkursā Latvijā uz vienu vietu bija vairāk nekā sešas saimniecības. Komisija sijāja pamatīgi, bet viens no galvenajiem kritērijiem bija saimniecības īpašnieka attieksme pret dabu. “Lejasķerzēnus” vērtējot, īpaši uzsvēra to, ka savā dārzā esmu vācis paradīzes ābelītes no visas Latvijas. Zināju, ka manās pļavās ir naktsvijoles, saulpurenes, bezdelīgactiņas, kas jau kļūst par retumiem dabā. Taču, iepazīstoties ar saimniecību, Dabas fonda speciālisti atrada pat lielo brūnkāti – ļoti reti sastopamu augu, kas parazitē uz dzelzenes saknēm. Pētot vecas kartes, atklājām, ka mana vecātēva zemē, vietā, kur tā aug, , kopš aptuveni 1800. gada vienmēr bijusi dabiskā pļava.
Ko tas dod pašam? Jaunas zināšanas, iespaidus, pieredzi. Šopavasar, aprīļa nogalē, DEMO FARM saimnieki iepazinušies ar līdzīgām, videi draudzīgām bioloģiskajām saimniecībām Igaunijā, bet maija beigās apmeklējuši septiņas saimniecības Zviedrijā. Ilmārs Baunis spriež, ka strādāšanas ziņā zviedru zemnieki ne ar ko neesot pārāki par mūsējiem. Ir gan ļoti spēcīgas, gan arī vājākas saimniecības, taču visām ir viens mērķis – ražot veselīgu, videi draudzīgu vietējo pārtiku. Zviedri ar to lepojas. Vairākas pašvaldības pieņēmušas likumu par minimālo (vismaz 20 % apmērā) bioloģiskās pārtikas iepirkumu slimnīcām, skolām, bērnudārziem… Arī Latvijā tā vajadzētu darīt.
– Esmu ļoti daudz ieguvis, piedaloties šajā projektā, – atzīst Ilmārs, uzsvērdams, ka attiecībā uz bioloģisko daudzveidību viņa redzesloks īpaši paplašinājies. – Tas māca paskatīties uz mežu un lauku ar citām acīm… Piemēram, tie paši vecie vītoli – kādi putniņi tur dzīvo! Ir arī praktisks labums – piemēram, no Augļkopības institūta atbraucis vadošais pētnieks Edgars Rubauskis, ierādījis vainaga veidošanu un citas gudrības.

Bauņu dzimtas talanti

Namatēvs neslēpj prieku, ka visi bērni dzīvo Naukšēnos: – Mēs visu darām kopīgi. Piemēram, rīkojam paši savas Meža dienas, braucam stādīt eglītes savos mežos. Starp laukiem mums ir vairākas grūti apstrādājamas vietas, iestādījām kaut ko līdzīgu vēja joslām.
Tā ir liela laime, ka ģimene var saimniekot kopā – katrs ar savu padomu, māku un gudrību. Ilmārs uzsver, ka viņa saimniecībā neko tādu nevarētu uzsākt un paveikt bez dzīvesbiedres atbalsta: – Viņa ir tā, kas neļauj sasteigt un piebremzē, ja nepieciešams. Antra māk saskatīt, kas svarīgāks. Dārzs viņai ļoti patīk, jo pēc izglītības ir bioloģijas skolotāja. Bet padomju laikā, kad pēc augstskolas beigšanas Antra atnāca man līdzi uz Naukšēniem, biologi skolā nebija vajadzīgi, nācās izvēlēties citu darbu.
Antra Baune joprojām ir skolotāja, tagad māca sākumskolas bērnus un vada dejošanas nodarbības. Vecākais dēls Jānis vada kokzāģētavu un studē LLU. Meita Anita beigusi LLU un augstskolu Nīderlandē, šogad – maģistrantūru Vidzemes augstskolā, strādā bankā. Viņai visi darbi iet no rokas – tēvs neslēpj lepnumu.
Jaunākā meita Inese ir māksliniece, pašlaik mācoties Anglijā. Gleznas vecāku viesistabā ir ļoti neparastas, tēvs atminas, ka viena no tām tapusi, kad meitene mācījusies vēl tikai 2. klasē. Tagad Inese strādā ar stiklu – Ilmārs rāda skaistus šķīvīšus, vāzītes.
Ilmārs slavēt slavē vecākās meitas Anitas draugu Aini Dukuru – kaut gan viņam Naukšēnu novadā ir pašam sava saimniecība SIA “A.D.”, viņš pārsvarā paveic lielos lauku darbus arī “Lejasķerzēnos”.
Taču ābeļdārza īstenais saimnieks būs jaunākais dēls Mārtiņš – viņš tagad studē dārzkopību Lauksaimniecības universitātē. Dēlam tā lieta interesējusi no laika gala – stāsta Ilmārs. Vēl lāgā lasīt nemācējis, bet jau vācis grāmatas par ābelēm.
Avots: LA.lv