Smukuma dēļ daudzinātais Tukuma novads izceļas arī ar plašu uzņēmējdarbību. Mazāk zināms, ka tieši tur aizsākusies smiltsērkšķu ieviešana Latvijā un to pārstrāde gardos, veselīgos produktos. Par to pārliecinājāmies, apmeklējot bioloģisko saimniecību “Tumes – Pičas”.

Smiltsērkšķu stādījumus kopš 2003. gada Tumes pagastā iekopuši bijušie rīdzinieki. Jau krietni pirms tam tuvējā Sēmes pagastā ģeogrāfs Pēteris un dizainere Līvija Paparinski sāka lauzīties Altaja savvaļas ogu audzēšanas gudrībās, kurās ievadīja sēmenieks Andrejs Brūvelis, šīs kultūras ieviesējs Latvijā. Augsnes ziņā atbilstoša, turklāt ķīmiski nesagandēta vieta atradās vecas mājvietas “Tumes – Piču” apkārtnē, kur no iegādātajiem 20 ha piecus apstādīja ar smilts­ērkšķiem, daļu platības atvēlot citām ogām un dārzeņiem. Tas bija īpaši svarīgi ģimenei ar divām atvasēm, no kurām viens ir rūpju bērns, kurš nevar lietot visādu pārtiku… Paparinski izvēlējās saprātīgāko saimniekošanu, uzsvaru liekot uz veselīgajām zelta ogām, un nu izvērtušies pa lielākajiem bioloģiski sertificēto smiltsērkšķu audzētājiem.

Pa kalniem un lejām
Todien nesastapām ģimenes galvu Pēteri. Viņš pāris nedēļas vadīja Esplanādē, lai Rīgas svētku tirdziņā piedāvātu dabīgos kārumus. Mājās palikušās sievietes nodarbinātas ar jaunās ražas novākšanu un pārstrādi. Pirmās ienākušās ‘Prozračnaja’ ogas, kuras dēļ sarkanīgā krāsojuma apakšpusē latvieši iedēvējuši par sarkandupsīšiem. Kaut arī daļa plantācijas pavasarī izslīkusi, zeltogu raža solās būt labāka nekā iepriekš.

Stāsta Līvija: 

– Skats bija neticams, Kurzemē kā zilo ezeru zemē, līdz pat puskalnam viss ūdenī! Jau no paša sākuma gājis visādi. Botāniskajā dārzā pirkto stādu vairākums izrādījās vīrišķie, nevis sievišķie, kas bija vajadzīgi ražīgumam. No Andreja Brūveļa Latvijas apstākļiem selekcionētajām šķirnēm nedaudz iestādīta vien ‘Tatjana’. No vietējām šķirnēm eļļa nesanāk, tā izdodas vien no savvaļas. Mums pārsvarā ir no Altaja caur Maskavu nākušās ‘Botaņičeskaja Ļubiteļskaja’, ‘Prozračnaja’ un ‘Krasnoplodnaja’, kas veiksmīgi izturējušas pēdējās bargās ziemas. Melnzeme smiltsērkšķiem neder, viss labums aiziet augumā, nevis ogu ražā, nav piemērota arī smilts un kūdra. Vislabākā ir brūnā mālsmilts, kas bagāta ar fosforu un kāliju un mēslojama ar visus makro un mikroelementus saturošo biohumusu un pavasarī – ar kūtsmēsliem vai kārtīgu vircu.

Mājražošanu ar smiltsērkšķogu ievārījumu “Tumes – Pičas” sāka 2006. gadā saskaņā ar togad pieņemtajām vadlīnijām par labas higiēnas praksi šai jomā. Ar Latvijā no cukurbietēm ražoto cukuru izdevās nevainojams ievārījums. Daudzsološo sākumu pārrāva šīs nozares likvidācija un turpmākie eksperimenti ar ievesto saldumu. Atklājies, ka smiltsērkšķi ir pārstrādē visniķīgākie, jo nepieļauj paviršu pieeju cukura izvēlē. No kāda lētāka iznākusi pelēka un putaina zapte, līdz par labāko atklāts krietni dārgākais dāņu cukurs ar zemenīti uz iepakojuma. Neder arī izstrādājums ar Jelgavas cukura zīmolu. Nākamais produkts bija smiltsērkšķu marmelāde burkās.

Cits skats
Mājražošana paplašināta ar ekoloģiskajām smiltsērkšķu marmelādes konfektēm, ar kurām saimniecība debitējusi pērngada pavasarī Zemkopības ministrijā, atzīmējot Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības 15 gadu pieredzi. No šī gada ražas tapušas jau 10 veidu marmelādes no pašaudzētiem rabarberiem, ķiršiem, zemenēm, upenēm, jāņogām, ērkšķogām un mežā lasītām mellenēm, kā arī no smiltsērkšķiem vai kombinācijā ar ķirbi, burkāniem vai rabarberiem. Gatavot šos ekoloģiskos gardumus, izmantojot dāņu bioloģisko cukuru, Līviju mudinājis cits skatījums uz ierasto lauksaimniecību.

– Cilvēkiem, kas laukos dzīvo kopš bērna kājas, ir grūti pieņemt jauninājumus zemniecībā. No pilsētām nākušie uz to raugās savādāk, drošāk meklē alternatīvas pieejas. Visiem dažkārt prasās kārumi, jo īpaši bērniem. Viņu vielmaiņa ir ārkārtīgi trausla, un alerģija ir tikai aisberga virspuse… Esam principāli pret mākslīgajiem, saķīmiķotajiem našķiem un, balstoties uz sūro pieredzi, radām alternatīvus, veselīgus gardumus bez kaitīgām vielām. Marmelādei nepieciešamais biezinātājs ir citrona pektīns, kas ir jebkura augļa vai ogas miziņā.

Līvijas stāstījums skan kā slavas dziesma dabas gudrībai:
– Pa ziemu visi esam mazliet ieskābuši gan no svaiga gaisa trūkuma, gan mazkustīguma. Šmucīgā vietā pat labi saimnieki neko neizdarīs, kamēr māja nav izvēdināta un iztīrīta kanalizācijas sistēma! Tāpēc pavasaris nāk ar organismu attīrošajām bērzu sulām, pumpuriem, gaiļbiksītēm, nātrēm. Seko rabarberi, skābenes, tad ienākas ogas, kas, cita citu papildinot, nostiprina organismu. Pie datora sēdošajiem īpaši jāēd ērkšķogas, kas savāc un izvada radioaktīvās vielas, bet gulošam slimniekam nevar dot ogas ar sēkliņām. Kad visi iepriekšējie labumi savu paveikuši, nāk smiltsērkšķis, kas organisma sakopšanai uzliek punktu uz i ar savām sevišķajām īpašībām. C vitamīna tajā ir vairāk nekā upenēs un citronā. Tas sašķeļ žults skābi un iedarbina visus trīs eļļā šķīstošos A, E un K vitamīnus, kas sakārto vielmaiņu un nostiprina imūnsistēmu.

Priekšā jauni atklājumi
Smiltsērkšķis atzīts par visplašākā diapazona iedarbības ogu, kas neder vien caurejas gadījumā, tāpēc savu daudzveidīgo īpašību dēļ jau senie tibetieši to iecēluši ogu ogas kārtā. Arī Līviju smiltsērk­šķis nebeidz pārsteigt. Ziemā lietojot sablendētu saldēto ogu, piena un medus kokteili, paši turas pie veselības un uz kājām tikuši arī vairāki zināmi ogu un to produktu pircēji. Viņa izceļ kādu Berga bazārā iepazītu kungu, kurš pēc insulta pat ar spieķi pārvietojies nedroši un murmulējis kā Brežņevs. Pēc šī kokteiļa lietošanas viņš zaļajā tirdziņā atgriezies brašs – spieķis pa gaisu, un runa skaidrāka par skaidru!

Uz jautājumu, vai zelta ogas palīdzējušas uzcelt māju, Līvija atsmej:
– Joprojām maksājam kredītu par visiem sākotnējiem ieguldījumiem, jo pirmā smiltsērkšķu raža ienācās pirms 5 gadiem, bet ekoloģiskās produkcijas ražošana ir dārga, un tai nav sakara ar tā saukto zeltogu. Mājas izmaksas mazināja pašas dizains, kam bija nepieciešami vien inženiertehniskie celtniecības risinājumi.

Pašlaik galvenā rūpe ir novākt ražu pirms salnām un pārstrādāt uzreiz, cik var, pārējo saldētavā. Uz lauka apsalstot, ogas paliek šķidras un riebīgi rūgtas… Padomā ir jauni izstrādājumi, jo zeltogu izmantošanas iespējas pie mums vēl tikai attīstības stadijā, tāpēc “Tumes – Piču” zeme gaida jaunus stādījumus.
Avots: Latvijas Avīze, 27.08.2011, Māra Grunte